• Ūdens enerģijas izmantošanas vēsture Latvijā

  Mazā hidroenerģētika Latvijā

  Kār­lis Siļ­ķe, mag.sc.ing.
  LLU Lauku inženieru fakultātes pasniedzējs
  Latvijas mazās hidroenerģētikas eksperts

  Ūdens­dzir­na­vas ir vie­ni no pir­ma­jiem me­hā­nis­miem teh­ni­kas at­tīs­tī­bas vēs­tu­rē, ku­ru dar­bi­nā­ša­nai cil­vēks iz­man­to­ja ti­kai un vie­nī­gi da­bas spē­kus (ūde­ni). Ūdens­spē­ka iz­man­to­ša­na Lat­vi­jā at­tīs­tī­jās pa­kā­pe­nis­ki, bet pē­dē­jos di­vos – tri­jos gad­sim­tos strau­jāk – sā­ku­mā grau­du mal­ša­nai, kok­ap­strā­dei, vil­nas ap­strā­dā­ša­nai, pa­pī­ra un kar­to­na ra­žo­ša­nai u.c., vē­lāk arī elek­tro­ener­ģi­jas ra­žo­ša­nai.
  

  

  Plūdu pārgāzne pie Smiltenes HES

  Lat­vi­jā ūdens­dzir­na­vas ir pa­zīs­ta­mas jau kopš 13. gad­sim­ta sā­ku­ma. Par to lie­ci­na pirm­ās rak­stī­tās zi­ņas par ūdens­dzir­na­vām, kas at­ro­da­mas 1226. ga­da do­ku­men­tos par Zo­ben­brāļu or­de­ņa, Li­vo­ni­jas bīs­ka­pa un Rī­gas pil­sē­tas ro­bežs­trī­diem. Ša­jos do­ku­men­tos mi­nē­tas Dau­gav­grī­vas klos­te­ra dzir­na­vas. Klos­te­ra iz­bū­ve ti­ka pa­beig­ta 1211. ga­dā, jā­do­mā, ka arī šīs dzir­na­vas uz­cel­tas ta­jā pat lai­kā. Līdz mū­su die­nām tās nav sa­gla­bā­ju­šās. Lat­vi­jas pirm­ās ūdens­dzir­na­vas bi­ja cie­tok­šņa ti­pa cel­tnes, lai no­dro­ši­nātos pret ie­naid­nie­ku uz­bru­ku­miem.

  19. gad­sim­ta bei­gās Lat­vi­jā bi­ja vai­rāk nekā 700 ūdens­dzir­na­vu. No­zī­mī­gas ir se­nās ūdens­dzir­na­vas ar dzir­na­vu dī­ķiem, ku­ros uz­krā­ja mal­ša­nai ne­pie­cie­ša­mo ūde­ni. Dzir­na­vu dī­ķos bie­ži audzē­ja kar­pas un ci­tas zi­vis, kā arī ūdens­put­nus. Lie­la­jās dzir­na­vās, ku­rās bi­ja arī ga­te­ri, dī­ķis kal­po­ja kā zā­ģē­ja­mo baļ­ķu gla­bā­tu­ve, mēr­cē­ta­va (ozo­liem) un arī kā trans­por­tē­ša­nas ceļš. Sā­kot­nē­ji ūdens­dzir­na­vu me­hā­nis­mus dar­bi­nā­ja ar ko­ka ūdens­ra­ta pa­lī­dzī­bu, bet kopš 19. gad­sim­ta bei­gām Lat­vi­jā sā­ka iz­pla­tī­ties Fren­si­sa tur­bī­nas. Ar uz­la­bo­ju­miem Fren­si­sa tur­bī­nas lie­to arī mūs­die­nās.

  Elek­trī­bas ra­žo­ša­na, iz­man­to­jot ūdens ener­ģi­ju, Lat­vi­jas te­ri­to­ri­jā sā­kās 19. un 20. gad­sim­tu mi­jā. 1876. ga­dā sāk­ta elek­tro­ener­ģi­jas ra­žo­ša­na Bil­les vo­ilo­ka fab­ri­kā pie Ama­tas, bet 1878. ga­dā – Šab­lov­ska pa­pīr­fab­ri­kā (Augst­prie­dēs) pie Ma­zās Jug­las. 1901. ga­dā firsts Pa­uls Lī­vens – Smil­te­nes mui­žas īpaš­nieks – uz­cē­la pir­mo spēk­sta­ci­ju uz Te­pe­ra eze­ra. Ūde­ni tur­bī­nai pie­va­dī­ja pa 0,8 km ga­ru pie­vad­ka­nā­lu. Kri­tums bi­ja 12 m, 60 kW jau­das tur­bī­na dar­bi­nā­ja 40 kW jau­das līdz­strā­vas ģe­ne­ra­to­ru. Elek­tro­sta­ci­ja ne­de­va gai­dī­tos re­zul­tā­tus. 1913. ga­da pa­va­sa­rī, ar fir­sta Lī­ve­na līdz­da­lī­bu, sāka un ru­de­nī pa­bei­dza Smil­te­nes jaun­ās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jas bū­vi, kas bi­ja vie­na no mo­der­nā­ka­jām HES tā lai­ka Ei­ro­pā. Jaun­uz­cel­ta­jā spēk­sta­ci­jā, ku­ras kri­tums bi­ja 15 m, uz­stā­dī­ja 80 kW jau­das Fren­si­sa tur­bī­nu un 60 kW jau­das ģe­ne­ra­to­ru.

  Ma­za­jām hid­ro­elek­tro­sta­ci­jām bi­ja īpa­ša lo­ma Lat­vi­jas elek­tri­fi­kā­ci­jas aiz­sāk­ša­nā un vie­tē­jo elek­tro­tīk­lu iz­vei­dē. To būv­nie­cī­ba vēr­tās pla­šu­mā un 1926. gada bei­gās jau dar­bo­jās 26 HES ar uz­stā­dī­to tur­bī­nu kop­jau­du 1,5 MW un ģe­ne­ra­to­ru kop­jau­du 1,26 MW. Tur­bī­nu rūp­nī­ca Fer­di­nand Meyer un Co sa­vu dar­bī­bu Rī­gā uz­sā­ka 19. gad­sim­ta bei­gās. 20. gad­sim­ta 30. ga­dos šī rūp­nī­ca sau­cās Waldispuhl. Līdz­ās ci­tiem iz­strā­dā­ju­miem viens no gal­venajiem pro­duk­ci­jas vei­diem bi­ja Fren­si­sa tur­bī­nas. Ra­žo­to tur­bī­nu liet­de­rī­bas ko­efi­cients bi­ja ro­be­žās no 0,70…0,79. Caur­plū­du­mu caur tur­bī­nām un līdz ar to tur­bī­nas at­tīs­tī­to jau­du re­gu­lē­ja, pie­ve­rot va­da­pa­rā­ta lāp­sti­ņas ar īpa­šu ie­kār­tu.

  Lat­vi­jas hid­ro­re­sur­su ana­lī­ze un po­ten­ci­ālās ie­spē­jas pir­mo­reiz ti­ka iz­vēr­tē­tas 1931. ga­dā. To vei­ca Na­ci­onā­lā spē­ku ko­mi­te­ja. Ie­spē­ja­mā hid­ro­re­sur­su jau­da vi­dē­jām upēm ti­ka no­teik­ta 52,4 MW, bet ma­zām upēm 19,4 MW. Pa­kā­pe­nis­ki Lat­vi­jā ti­ka ap­gū­tas ar ener­ģē­tis­ko po­ten­ci­ālu ba­gā­tā­kās upes – Ma­zā Jug­la, Vai­da­va, Ama­ta, Bras­la, Ai­viek­ste. Tobrīd lie­lā­kās bi­ja Do­belnie­ku HES (215 kW) un Grū­bes HES (210 kW).

  Līdz 30. ga­du bei­gām Lat­vi­jas ūdens­dzir­na­vās mas­vei­dā ti­ka uz­stā­dī­tas ver­ti­kā­lās vai ho­ri­zon­tā­lās Fren­si­sa (ra­di­āli ak­si­ālās) hid­ro­tur­bī­nas ar vi­sai pla­ša dar­ba ra­ta di­amet­ru di­apa­zo­nu (no 0,3 līdz 2,4 m). Tra­di­cionā­li tur­bī­nas uz­stā­dīja at­klā­tā ka­me­rā, ku­rā ūdens pa pie­vad­tek­ni ie­plū­da no augš­bje­fa. Pāri tek­nei vis­bie­žāk bi­ja tilts. Ne­lie­liem kri­tu­miem uz­stā­dī­ja ver­ti­kā­lās tur­bī­nas ar iz­teik­ti īsu ver­ti­kā­lu sūc­cau­ru­li. Ūdens­dzir­na­vās un ma­za­jās HES vis­bie­žāk uz­stā­dī­ja di­vas, re­tāk trīs hid­ro­tur­bī­nas. Jo ma­zāks bi­ja kri­tums un lie­lāks upes sa­te­ces ba­seins, jo lie­lā­ka di­amet­ra tur­bī­nas uz­stā­dīja. Dau­dzās ūdens­dzir­na­vās ra­žo­ja arī elek­trī­bu, gal­ve­no­kārt ap­gais­mo­ša­nai. Pēc Valsts Ze­mes ban­kas iz­de­vu­ma Lat­vi­jas dzir­na­vu sa­raksts 1938. ga­da 1. jū­li­ja datiem, Lat­vi­jā dar­bo­jās 666 ūdens­dzir­na­vas. Fak­tis­kais to skaits to­mēr bi­ja ne­daudz lie­lāks.

  Ener­ģis­ka ma­zo hid­ro­elek­tro­sta­ci­ju at­tīs­tī­ba ie­zī­mē­jās pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 50. ga­dos – pe­ri­odā pēc Otrā pa­sau­les ka­ra, kad jaun­di­bi­nā­mās ko­lek­tī­vās saim­nie­cī­bas va­ja­dzē­ja stei­dza­mi no­dro­ši­nāt ar pa­šu spē­kiem ra­žo­tu elek­tro­ener­ģi­ju. Pēc kan­tora Se­ļe­lek­tro zi­ņām, 1949. ga­dā Lat­vi­jā dar­bo­jās 60 ma­zās HES ar ko­pē­jo uz­stā­dī­to tur­bī­nu jau­du 5,4 MW un ģe­ne­ra­to­ru kop­jau­du 4,0 MW.

  Pēc­ka­ra pe­ri­odā līdz 1960. ga­dam ti­ka uz­bū­vē­tas 20 ma­zās lau­ku hid­ro­elek­tro­sta­ci­jas ar ko­pē­jo uz­stā­dī­to jau­du 5,84 MW. Tur­bī­nas ta­jā lai­kā ra­žo­ja Rī­gā, Tur­bo­me­hā­nis­ka­jā rūp­nī­cā. (Vē­lāk – Rī­gas ķī­mis­kās ma­šīn­bū­ves rūp­nī­ca).

  

  Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis - Bērzes dzirnavu HES

  60. ga­du vi­dū un 70. ga­du sā­ku­mā at­tīs­tī­jās lie­lo elek­tro­sta­ci­ju un elek­tro­pār­va­des lī­ni­ju būv­nie­cī­ba. Ma­zo HES darbs kļu­va ne­ren­tabls un lai­kā no 1963. līdz 1977. ga­dam vi­sas ma­zās HES ti­ka lik­vi­dē­tas. Arī tās ma­zās HES, ku­ras dar­bo­jās efek­tī­vi. Ie­kār­tas ti­ka de­mon­tē­tas, no­do­tas lūž­ņos, ēkas un bū­ves no­do­tas da­žā­du, rei­zēm ne­at­bil­sto­šu or­ga­ni­zā­ci­ju ap­rū­pē. Līdz­īgs lik­te­nis bi­ja jā­pār­dzī­vo dau­dza­jām ūdens­dzir­na­vām. Tā, līdz mi­ni­mu­mam sa­rū­kot gal­ve­na­jam dar­bu vei­dam – grau­du mal­ša­nai, sa­vu dar­bī­bu nā­cās pār­traukt arī dau­dza­jām, Lat­vi­jas aina­vu vei­do­jošajām, skais­ta­jām ūdens­dzir­na­vām. Ai­zau­ga ce­ļi uz dzir­na­vām, sa­gru­va til­ti un slū­žas, pa­lu strau­mes daž­viet pār­rā­va ve­co dzir­na­vu aizs­pros­tus, no skais­ta­jām un kop­ta­jām dzir­na­vu bū­vēm pāri pa­li­ka graus­ti, ar krū­miem aizau­ga skais­tie un kop­tie dzir­na­vu dī­ķi un ūdens­krā­tu­ves. Pa­dom­ju lai­kos aizgāja pos­tā dau­dzas zi­no­šu meis­ta­ru va­dī­bā cel­tās dzir­na­vu bū­ves un aizs­pros­ti, kas bi­ja iz­tu­rē­ju­ši un dar­bo­ju­šies vai­rā­kus gad­sim­tus.

  Līdz ar Lat­vi­jas val­stiskās ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nu un privātī­pašuma tiesību at­jau­nošanu 90. ga­du sā­ku­mā, ma­zās HES pār­sva­rā sā­ka at­jau­not ag­rāko ūdens­dzir­navu vietās, no ku­rām dau­dzās to ap­mek­lē­tā­jus prie­cē sa­kār­to­tā ap­kār­tē­jā vi­de, at­jau­no­tās un arī ci­tiem mēr­ķiem iz­man­to­tās dzir­na­vu ēkas un bū­ves. Tā­dē­jā­di da­ļa no ag­rā­ka­jām ūdens­dzir­na­vām, kaut pa­gai­dām skai­tā ne­lie­la, at­kal iz­man­to Lat­vi­jas up­ju ūdens spē­ku un pa­lie­lina pa­šu zem­ē sa­ra­žo­to ener­ģi­jas da­ļu, stip­ri­not valsts ne­at­karību, ne­pie­sār­ņo­jot vi­di, iz­man­to­jot ne­iz­sīk­sto­šus at­jau­nojamos ener­ģi­jas avo­tus.

  Ag­rā­ka­jās ūdens­dzir­na­vās ir ie­rī­ko­tas 94 ma­zās HES, at­jau­no­tas 27 bi­jušās ma­zās HES, pie ag­rāk uz­bū­vē­tiem aizs­pros­tiem – 16, uz­bū­vē­tas jaun­ā vie­tā – 12. 1992. ga­da bei­gās dar­bī­bu uz­sā­ka Bru­tu­ļu HES uz Abu­las Val­kas ra­jo­nā, kas bi­ja pirm­ā no at­jau­no­ta­jām hid­ro­elek­tro­sta­ci­jām.

  Vai­rā­kās at­jau­no­ta­jās ma­za­jās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jās sek­mī­gi dar­bo­jas ag­rāk uz­stā­dī­tās res­tau­rē­tās Fren­si­sa hid­ro­tur­bī­nas. To liet­de­rī­bas ko­efi­cients ir zem­āks nekā jaun­ām hidrotur­bī­nām – orien­tē­jo­ši 0,6…0,7. Lat­vi­jas upēm rak­stu­rī­go ma­zo kri­tu­mu ap­stāk­ļos (2…5 m) tur­bī­nu ro­tā­ci­jas frek­ven­ce ir daudz par ma­zu tie­šam jau­das pār­va­dam uz ģe­ne­ra­to­ru, tā­dēļ at­jau­no­ta­jās un no jaun­a uz­stā­dī­ta­jās ie­kār­tās ir pār­va­di – mul­ti­pli­ka­to­ri, gan pla­šu pielie­to­ju­mu ie­gu­vu­šie ķīļ­sik­snu un pla­kan­sik­snu pārva­di.

  Hid­ro­elek­tro­sta­ci­jās un at­jau­no­ta­jās ūdens­dzir­na­vās uz­stā­dī­tas arī jaun­as hid­ro­tur­bī­nas, ku­ras Lat­vi­jā gal­ve­no­kārt iz­ga­ta­vo­ja SIA VEF-REC un SIA Hid­ro­vats. Vai­rā­kās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jās ir uz­stā­dī­tas ār­ze­mēs ra­žo­tās hid­ro­tur­bī­nas. Vai­rums ma­zo hid­ro­elek­tro­sta­ci­ju īpaš­nie­ku ir ap­jau­tu­ši, cik lie­la no­zī­me ir turboģeneratoriem ar ie­spē­ja­mi augs­tu liet­de­rī­bas ko­efi­cien­tu un au­to­ma­ti­zē­tu va­dī­bas ie­kār­tu (gal­ve­no­kārt pēc lī­me­ņa augš­bje­fā). Vai­rā­kās ma­za­jās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jās tiek veik­ta no­ve­co­ju­šo hid­ro­ener­ģē­tis­ko ie­kār­tu no­mai­ņa ar mo­der­nā­kām.

  Lat­vi­jas valsts at­bal­stī­ja elek­tro­ener­ģi­jas ra­žo­ša­nu ag­rā­ka­jās ūdens­dzir­na­vās un ma­za­jās HES: 1995. ga­da 14. mar­tā stā­jās spē­kā LR MK no­tei­ku­mi Nr. 54 Par Lat­vi­jas Re­pub­li­kā ra­žo­tās elek­tro­ener­ģi­jas ie­pir­ku­ma ce­nām. Pa­ma­to­jo­ties uz šiem no­tei­ku­miem, Latv­en­er­go ga­ran­tē­ja vi­sa elek­tro­ener­ģi­jas pār­pa­li­ku­ma ie­pir­kša­nu no ma­za­jām HES, ku­ru jau­da ne­pār­sniedz 2 MW. To ga­ran­tē­ja arī Ener­ģē­ti­kas li­kums (1998). Ar šo li­ku­mu ti­ka at­kār­to­ti no­teikts, ka elek­tro­ener­ģi­ju no ma­zām HES ie­pirks par div­kār­šo ta­ri­fu.

  1998. ga­da bei­gās Lat­vi­jā dar­bo­jās 35 ma­zās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jas. Ūde­ņiem ba­gā­ta­jā 1998. ga­dā ma­zās HES sa­ra­žo­ja 14 mil­jo­nus kWh elek­tro­ener­ģi­jas, kas sa­stā­dī­ja 0,23% no val­stī pa­tē­rē­tās. 1999. ga­da bei­gās dar­bo­jās jau 55 ma­zās HES, bet 2002. ga­da bei­gās to skaits sa­snie­dza 149 sta­ci­jas. 2004. ga­dā ma­zās HES sa­ra­žo­ja 68 milj. kWh elek­tro­ener­ģi­jas, kas sa­stā­da ne­daudz vairāk par 1% no Lat­vi­jā ko­pā pa­tē­rē­tās elek­tro­ener­ģi­jas. Aprēķināts, ka praktiski apgūstamie vidējo un mazo Latvijas upju hidroenerģētiskie resursi varētu būt robežās Eprakt=0,25-0,30 mljrd. kWh. Bruto nacionālais elektroenerģijas patēriņš pēdējos gados Latvijā palielinās un 2006.g. bija 7,4 mljrd. kWh. Trīs lielās hidroelektrostacijas vidēji gadā saražo 3,1 mljrd. kWh. Mazās HES maksimāli būtu spējīgas saražot 3-4 % no minētā elektroenerģijas patēriņa. 1999. ga­dā ti­ka no­di­bi­nā­ta Ma­zās hid­ro­ener­ģē­ti­kas aso­ci­āci­ja, ku­ras mēr­ķis ir sek­mēt ma­zo un vi­dē­jo up­ju ūdens ener­ģi­jas iz­man­to­ša­nu Lat­vi­jā, liet­de­rī­gi iz­man­to­jot aso­ci­āci­jas bied­ru un pie­aici­nā­to spe­ci­ālis­tu zi­nā­ša­nas, pie­re­dzi un in­for­mā­ci­ju.

  1994.-1998. ga­dos no­ri­sēm ma­za­jā hid­ro­ener­ģē­ti­kā bi­ja cēls mēr­ķis – pa­lie­li­nāt vie­tē­jo, at­jau­no­ja­mo re­sur­su iz­man­to­ša­nu elek­tro­ener­ģi­jas ie­gu­vei, līdz ar to ma­zi­not at­ka­rī­bu no im­por­tē­tās elek­tro­ener­ģi­jas. Ta­jā pašā lai­kā ne­ti­ka sa­kār­to­ti pā­rē­jie, uz ma­zo hid­roener­ģē­ti­ku at­tie­ci­nā­mie un pie­mē­ro­ja­mie li­ku­mi, no­tei­ku­mi un būv­nor­ma­tī­vi. Tas ti­ka iz­da­rīts vē­lāk, kad ma­zās HES jau lie­lā skai­tā bi­ja at­jau­no­tas un vai­rā­kas – uz­bū­vē­tas jaun­ās vie­tās. Tā­dē­jā­di ma­zās hid­ro­ener­ģē­ti­kas at­tīs­tī­ba to­laik ie­vē­ro­ja­mi ap­stei­dza li­kum­do­ša­nas at­tīs­tī­bu. Viss­trau­jāk ma­zo HES cel­tnie­cī­ba un at­jau­no­ša­na ri­tēja 2001. un 2002. ga­dā. Jā­uz­sver ne­pie­re­dzē­ti strau­jie cel­tnie­cī­bas tem­pi – ob­jek­ti ti­ka at­jau­no­ti vai uz­bū­vē­ti 3…6 mē­ne­šu lai­kā. Pēc da­bas aiz­stāv­ju vie­dok­ļa, vai­rā­kas ma­zās HES uz­bū­vē­tas ne­pie­mē­ro­tās vie­tās, pil­nī­gi vai da­ļē­ji iz­nī­ci­not dau­dzus vēr­tī­gus bi­oto­pus un no­da­rot kai­tē­ju­mus ziv­ju re­sur­siem.

  No 2002. ga­da 15. jan­vā­ra ti­ka ra­dī­ti vairāki šķēr­šļi HES at­jau­no­tā­jiem. Mē­ģi­nā­ju­mā rast kom­pro­mi­su starp di­vām ne­sa­mie­ri­nā­mām sa­bied­rī­bas da­ļām – ma­zo HES īpaš­nie­kiem un da­bas drau­giem, ti­ka pie­ņem­ti MK no­tei­ku­mi Nr. 27 No­tei­ku­mi par upēm (up­ju pos­miem), uz ku­rām ziv­ju re­sur­su aiz­sar­dzī­bas no­lū­kā aiz­liegts bū­vēt un at­jau­not hid­ro­elek­tro­sta­ci­ju aizs­pros­tus un vei­dot jeb­kā­dus me­hā­nis­kus šķēršļus. Ti­ka aiz­lieg­ta ob­jek­tu būv­nie­cī­ba uz 214 ma­zām un vi­dē­jām upēm un up­ju pos­miem. Turklāt no 2003. ga­da 1. janvāra, ar ie­priekš pieņem­ta­jiem la­bo­ju­miem Ener­ģē­ti­kas li­ku­mā, ti­ka at­celts divkāršais elek­tro­enerģi­jas ie­pir­ku­ma ta­rifs no ma­zajām HES. Ar 2003. ga­du valdība pie­ņē­ma tā sau­ca­mo kvo­tu sis­tē­mu, kas sā­kot­nē­ji ļā­va bū­vēt HES ar niecīgu atļau­tās jau­das ap­jo­mu – 0,5 MW, bet vēlākos ga­dos vispār ne­pie­šķī­ra jaudu ap­jo­mus ma­zo HES attīs­tī­bai val­stī. Tas ap­tu­rē­ja ma­zās hid­ro­ener­ģē­ti­kas at­tīs­tī­bu, un pēc 2003. ga­da 1. janvā­ra Lat­vi­jā ir at­jau­no­ta ti­kai vie­na ma­zā HES Vec­pie­balgā.

  Lat­vi­jā diem­žēl ne­bi­ja vie­no­tas valsts po­li­ti­kas un cen­tra ar pie­re­dzē­ju­šiem spe­ci­ālis­tiem ma­zo hid­ro­elek­tro­sta­ci­ju jau­tā­ju­mos, kas ko­or­di­nē­tu no­tie­ko­šos pro­ce­sus un kon­sul­tē­tu HES at­jau­no­tā­jus par dau­dziem jau­tā­ju­miem. Šeit bū­tu jā­min fakts par at­tie­cī­go valsts in­sti­tū­ci­ju ne­iz­prat­ni ma­zās hid­ro­ener­ģē­ti­kas jau­tā­ju­mos, kā arī sav­star­pē­ji sais­tī­tu da­žā­du in­sti­tū­ci­ju nespēja vie­no­ties kon­krē­tu jau­tā­ju­mu un pra­sī­bu ri­si­nā­ša­nā, ra­dot dau­dzus strī­dus, kon­flikt­si­tu­āci­jas un pat tie­su pro­ce­sus.

  Jau­tā­ju­mi, kas sais­tī­ti ar ma­za­jām HES, no­nā­ca sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bas deg­pun­ktā ne ti­kai tā­pēc, ka skar ener­ģi­jas tir­gu un elek­trī­bas ie­pir­kša­nu par div­kār­šo ta­ri­fu, bet arī tā­pēc, ka at­se­viš­ķu per­so­nu dar­bī­ba un iz­tei­ku­mi sa­bied­rī­bā ti­ka uz­tverti kā ne­gro­zā­ma pa­tie­sī­ba tā vie­tā, lai pa­ma­to­tus slē­dzie­nus par HES ie­tek­mi uz vi­di, ūdens­krā­tuv­ju ie­tek­mi uz ziv­ju krā­ju­miem un ci­tiem jau­tā­ju­miem snieg­tu kom­pe­ten­tu spe­ci­ālis­tu un zi­nāt­nie­ku ko­lek­tī­vi.

  Mazās spēkstacijas tomēr atdzimst un darbojas visā Eiropā. To skaits vienā no ekonomiski visattīstītākajām valstīm – Vācijā – sniedzas pāri 5000. Daudzas no tām atrodas uz sīkām upītēm vecos kādreizējos dzirnavu hidromezglos. Vācijā tiek savākta katra ekoloģiski tīrās enerģijas kripata. Analoģisks stāvoklis ir Austrijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā un citās valstīs. It visur mazo hidroenerģētiku kā tautsaimniecībai svarīgu ražotni atbalsta valsts. Tieši tāpat turpmāk jābūt arī Latvijā.

  Jaunu impulsu alternatīvās enerģijas ražošanā Latvijā ir devuši 2007.g. jūlijā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr 503 Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas izdoti saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 29.panta otro, ceturto un piekto daļu. Šie noteikumi nosaka: nosacījumus elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus; kritērijus, ar kuriem saskaņā ražotājs, kas elektroenerģiju ražo, izmantojot atjaunojamos energoresursus, var iegūt tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā; saražotās elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no energoresursu veida. Cena (bez PVN), par kādu publiskais tirgotājs iepērk no elektrostacijas elektroenerģiju (Ls/MWh), kas saražota no atjaunojamiem energoresursiem, tiek aprēķināta ar formulu, kurā ietilpst regulatora apstiprinātais dabasgāzes tirdzniecības gala tarifs un vairāki koeficienti. Tādējādi elektroenerģijas iepirkuma cena piesaistīta dabasgāzes tirdzniecības gala tarifam, kas ir mainīgs lielums.

  Šie MK Noteikumi ļauj cerīgi raudzīties nākotnē arī vēl daudzo ūdensdzirnavu un mazo hidroelektrostaciju atjaunotājiem.

« Laiks mainīt nostāju pret hidroenerģiju     Hidroenerģētikas termini »

Leave a Comment

Name

Mail (will not be published)

Website

Please note: Comment moderation is enabled and may delay your comment. There is no need to resubmit your comment.